LILIT, Augusts, 2018. ARTŪRS BĒRZIŅŠ ĀRPUS ŠĪS PIEZEMĒTĀS JEZGAS. Māra Vilde

LILIT,  Augusts, 2018

Māra Vilde

Mākslinieks un rakstnieks ARTŪRS BĒRZIŅŠ

ĀRPUS ŠĪS PIEZEMĒTĀS JEZGAS

Nodarbošanās: glezniecība, videomāksla, muzicēšana, mediju māksla. Piedalījies videomākslas festivālos un dažādās mākslas kopizstādēs, izstrādājis māksliniecisko koncepciju un dizainu festivāla “Jaunais Vilnis” VIP ballītēm, darbojies reklāmā kā brīvmākslinieks, vēlāk reklāmas aģentūrā “Zoom!” / “Mooz!”.I

Izglītība: Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola, Latvijas Mākslas Akadēmijas Vizuālās Komunikācijas nodaļa. 2009. gadā bakalaura , 2012. gadā maģistra grāds.

Bakalaura darbs - pusstundu gara īsfilma “Strupceļš” ar Kasparu Zāli un Aneti Saulīti galvenajās lomās.

Maģistra darbs – dīvaina produktu un preču veikala simulācija pilsētvidē, patiesībā -personālizstāde-instalācija “Aizmirsto sapņu bode”.

Radošo gaitu hronoloģija

2007. gadā ticis arestēts par stencil-art izstrādi pilsētvidē (patiesais mērķis - izklaidēt draudzeni).

2008. gadā par nesankcionētu “Mudaku Saieta” afišu izkarināšanu visā pilsētā akadēmijā saņēmis devītnieku (pusgada darbs konceptuālismā). “Mudaku Saiets” ar saukli “Kopā mēs esam spēks!” noritēja veiksmīgi.

2011. gadā kļuvis par Latvijas Mākslinieku Savienības biedru.

Kopš 2001. gada piedalījies vairāk nekā 70 izstādēs un mākslas festivālos, tostarp vienuviet ar tādiem autoriem kā Marks Šagāls, Salvadors Dalī, Džordžodi Kiriko, Jans Saudeks u.c. Bijušas piecas personālizstādes.

2010. gadā amerikāņu interneta portāls Weirdworm.com ierindo Bērziņu pasaules savdabīgāko mākslinieku Top-10 sestajā vietā.

2012. gadā darbi tiek iekļauti Arsenāla kopizstādē Negantnieki, kas apkopo visus latviešu māksliniekus, kuriem bijuši skandāli un aizliegumi sakarā ar viņu radīto mākslu.

Tajā pašā gadā top rastra grafikas darbs Siesta, kurš iekaro pasaules tīmekļa lietotāju uzmanību un kļūst par interneta vides kultūrcitātu (mēmi), kuru pārpublicējuši tūkstošiem cilvēku, tostarp vairākas slavenības.

2014. gadā eļļas glezna Milk nokļūst Lučāno Benetona mākslas darbu kolekcijā Imago Mundi.

2015. gadā izstrādājis vāku un bukleta ilustrācijas britu smagā metāla grupas Cradle Of Filth albumam.

2017. gadā iznāk Visuma Vērpēji – romāns ar autora paša vāka dizainu un ilustrācijām.

Aprīlī režisējis britu grupas Cradle Of Filth jauno videoklipu; tas jau ir nācis klajā. Paralēli tiek gatavots jauns darbu cikls.

*********************************************************************

Tev ir dramatisks bērnības izdzīvošanas stāsts.

Ar manu iedzimto sirdskaiti manai dzīvei bija jāapstājas deviņdesmito gadu vidū. 1986. gadā Maskavā Bakuļeva institūta ārsti paziņoja, ka tuvākajos piecpadsmit gados tādas sirdskaites neoperēs, tāpēc vecākiem jādomā par jaunu bērnu. Laimīgas apstākļu sakritības dēļ 1991. gadā mani operēja Amerikā. Vēlāk uzzināju, ka operācija bijusi ļoti sarežģīta arī Amerikas apstākļiem. Vēl nesen Latvijā biju vienīgais, kuram četru sirds kambaru vietā ir divi.

Savus divus kambarus jūti arī ikdienā?

Protams, sākas visādas aritmijas, diezgan smagas. Tas apgrūtina. Nerunājot par to, cik nu man ir tās fiziskās enerģijas. Tas ļoti nospiež arī psiholoģiski, bet, no otras puses, palīdz koncentrēties iekšējām aktivitātēm, eksistenciālajai pašsajūtai.

Tu visu laiku paturi prātā nāvi?

Protams, tas ir vienīgais transcendentais, kas mums ir dots; viena no būtiskākajām eksistences daļām, no kuras rietumu sabiedrība ļoti aktīvi mūk, bet tā cilvēks mazliet pazaudē pats sevi.

Nereti cilvēki izvēlas strausa politiku.

To var saprast, cita lieta, ka izveidojas tāda kultūra.

To apiet, izlikties, ka nāves nav?

Jā, jā! Klasiskajā kultūrā tabu bija sekss, laikmetīgajā, vismaz Eiropas kultūrā – nāve. Tam daudz uzmanības ir veltījis Heidegers (man labāk patīk – Haidegers), kura filozofija man ļoti patīk. To, ko viņš ieliek eksistences un sevis apzināšanās plauktiņā, es cenšos izcelt savā radošajā darbībā. Piemēram, brīvā griba. Par to faktiski ir mana grāmata Visuma vērpēji.

Brīvā griba pastāv?

Tā nav absolūta, bet, atšķirībā no visa pārējā, ar ko mums ir saskare, mēs esam vienīgie, kam šis nelielais brīvās gribas procents ir. Cita lieta, ka vieniem ir, citiem nav – mēs esam stipri dažādi. Katrā ziņā man pašam tas ir aktuāli, jo ar daudz ko nevaru tikt galā savas slimības vēstures dēļ.

Tu pārkāp režīmu?

Katrā situācijā jādomā ar galvu, bet dažkārt, kad aizraujos radošajā darbībā, tā nestrādā. Piemēram, vislabāk strādāt ir naktī, bet tas nav diez ko labi. Turklāt – idejas, idejas, idejas… Nevar aizmigt – ieceres neļauj.

Vai tava galva vispār kādreiz stāv mierā?

Ko lai saka... Esmu priecīgs, ka ne. Vieni slēpjas ikdienišķajā realitātē, bitovuhā, es tādā Platona dimensijā – radošajās iecerēs. Tas satur arī rakšanos sevī un to varētu saukt par pastāvēšanas veidu. Manuprāt, radošie cilvēki ir tie laimīgākie – viņiem tiešām ir, kur paslēpties.

Kas tavā izpratnē ir radošais akts?

Kad caur refleksiju tu sevī iekšā kaut ko radoši maini. Iekšēji kustoties uz priekšu, tu to aktualizē arī fiziski. Tas ir aprakstīts arī Visuma vērpējos. Nonākot situācijā, kurā nav iespējama atkāpšanās, neatliek nekas cits kā atrast to nelielo procentu, ko tu sevī vari radoši ietekmēt. Tādā veidā tā brīvā griba arī izpaužas. Caur refleksiju atrodot atrisinājumu. Tas ir vienīgais, kas mums dots, un šo traģisko stāvokli mēs varam iznest ar paceltu zodu.  

Par traģisko stāvokli tu sauc nelielo procentu brīvās gribas?

Jā! Tu apzinies, cik tas procents ir neliels, bet tas tomēr ir, un tu esošajos apstākļos principā vari noturēt taisnu muguru.

Vai iespējams nodzīvot dzīvi tikai bitovuhā, ja cilvēkā latentā formā snauž radošais gars?

Domāju, ka apstākļu dēļ tā notiek bieži. Skola, tu pieaudz, tad – darbs un sadzīve. Tas viss tevi nogalina. Nu, varbūt nenogalina, bet tajā skrējienā tas neizlien...

Vai cilvēks spēj pats sevi adekvāti novērtēt?

Agrāk uzskatīju, ka ir daudz nekritiski domājošu cilvēku. Bet izvairos no snobisma sevī, Hermaņa Heses Stepes vilks nav mans varonis. Zināmā mērā varbūt tā ir, bet, līdzko tu tā domā, tā pats pārvērties par mūsdienu masas produktu, jo visi jau uzskata...

...tumšais pūlis un gudrais es?

Jā! Bet tā dzīvot - tas ir baigi smagais stāvoklis. No vienas puses, saprotu, ka ir daudz cilvēku, kuriem neko neiestāstīsi, viņi dzīvo pēc noklusējuma. No otras, šis snobisms it kā liecina sliktu par tevi, vajadzētu censties sevi ar to neindēt. Tu pierunā sevi tā nedarīt, bet tai pašā laikā taču zini... Tāda divkosība.

Tomēr... Intelektuālā elite (nevis intelektuālā konjunktūra, bet tie, kas ir patiesi celmlauži), manuprāt, ir konstants lielums, bet visi pārējie ar katru paaudzi degradējas. Drausmīgi degradējas! Principā Visuma vērpēji zināmā mērā ir jociņš par to, ka tā ir tāda sazvērestība.

Pats ar Visuma vērpējiem esi apmierināts?

 Jā, viss perfekti ir savās vietās.

Kurš mākslas darbs tev sagādājis lielāko gandarījumu?

Laikam Siesta, kas nonācis nepavisam ne mākslas vidē, bet kļuvis par interneta mēmi. Es saprotu, tas nav elitāri, bet... Godīgi sakot, var jau teikt – masu kultūra, masa ēd tikai to, kas ir prasts, un tā tālāk, bet – nekā tamlīdzīga! Reizēm tā arī ir, bet šajā gadījumā, domāju, esmu uztaustījis kaut kādu laikmeta kolektīvās zemapziņas nervu.

Kas pašlaik nodarbina tavu prātu?

Šobrīd ir veselas divas aktualitātes. No 7. jūlija Rotko centrā ir manu gleznu un instalāciju izstāde, kas ilgs līdz septembra sākumam. Šoreiz apzināti pieturos pie tādas diezgan svaigas parādības kā metamodernisms. Ir tāda teorija par to, kā pārvarēt postmodernismu, un tajā ir kaut kas ļoti dzīvīgs.

Lai saprastu, kas ir metamodernisms, lūdzu, saviem vārdiem ilustrē modernismu.

Modernisma pasaules izjūta bija ļoti ideālistiska un nopietna, piemēram, Nīčes kritika par humānismu tā laika sabiedrībā. Principā trīs modernisma vaļi ir Nīče, Markss un Freids. Vecā nojaukšana, stūrēšana uz priekšu, cilvēka pārvarēšana, jo cilvēks ir nepilnvērtīgs... Nu, nesanāca pārcilvēks, turpat vien palikām!

Par Freidu saka, ka viņš esot drausmīgi novecojis (tā arī ir) un pastāstījis par mums visu ko sliktu, bet te es teikšu - nekā tamlīdzīga! Manuprāt, tieši otrādi - pateicoties viņam, vairs neesam tik naivi, un līdz ar ilūziju sabrukšanu mums ir daudz lielāka atbildība par to, kas mēs esam un ko darām. Domāju, viņa ieguldījums ir ļoti liels.

Tagad – no modernism uz postmodernismu.

Poētiski izsakoties, modernisms atvēra Pandoras lādi, izlaižot ārā to, kas lika cilvēkam izbīties pašam no sevis. Savukārt ar postmodernismu apzīmē 20. gadsimta beigu pārmaiņas Rietumu kultūras un filozofiskajā apziņā. Tas ir modernisma vērtību noliegums, kas diskreditēja atbildes uz lielajiem jautājumiem, bet jautājumi palika karājoties gaisā. Postmodernisma būtība – viss ir izpostīts, un, rupji runājot, masu kultūra spēlējas ar klucīšiem, idejām u.tml. Nav palicis nekas, pie kā pieturēties, lielos vilcienos – neticēšana nekam, viss ir relatīvs. Ak, cik mēs tālu aizgājām no izstādes! (smejas)

Visbeidzot - metamodernisms ir...

Mēģinājums balansēt starp pašaizliedzīgo, pat samurajisko ideālismu, kas piemita modernistiem, un izpratni par lietu kārtību (un līdz ar to – ironiju), kas piemīt postmodernistiem. Tas nav vienkārši. Manā jaunajā ciklā tas izpaužas, tostarp caur dramatisku kritiku, kas vērsta uz visām pindacīšām - uz visu sīkmanīgo, uz sīkajām lietām, kuras mēģina pataisīt par kaut ko svarīgu.

Tu ļauj pindacīšām ņemties pa savu vezumu? Viņām noteikti ir viedoklis.

Tas, protams, aizkaitina, bet es esmu pārāk aizņemts.

Vai saproti, ka nav pat vērts skaidrot?

Varbūt ir vērts, citādi šī tumsonība triumfāli ies uz priekšu. Katram iespēju robežās vajag cīnīties, vērt viņām ciet muti. Bet! Tam vajadzīgs laiks un nervi. Man ir paveicies, jo es to daru caur mākslu, un darot to, spēju atrasties ārpus visas šīs jezgas.

Vai, tavuprāt, apkārt ir daudz viduvējību?

Jā, viņi izsitas un pamatā valda mūsu pasaulē. Talantīgi cilvēki ir stipri neaizsargātāki, un, ja nepatrāpās kāds, kas viņiem palīdz...

Kā tu ar savu, kā pats saki, slimības vēsturi to visu dabū gatavu – māksla, rakstniecība, video... Tev ir dienaskārtība?

Nav! Viss ir ļoti... Ja mani kaut kas iedvesmo, baigi mobilizējas iekšējā enerģētika, iekšējais dzinulis nedod mieru. Kad strādāju, darbam jāvelta visa diena. Rakstot grāmatu, triju gadu laikā aptuveni uz pusotru mēnesi pilnībā noslēdzos no visa. Esmu profesionālis, varu pakārtoties, bet ar radošām lietām var iznākt ekspromts. Vienkārši jāsāk, un – aiziet! Ja top glezna, pārējo atlieku vismaz uz pusotru nedēļu. Telefonu ārā neslēdzu, bet cenšos sarunas ierobežot. Man ir diezgan savrups dzīvesveids, minimāli kontaktējos ar ārpasauli. Citādi nevarētu izdarīt to, ko daru. Bet tas nāk par sliktu publicitātei.

Jāiet pie tautas?

Ne jau personīgi - māksliniekam nav jābūt pārāk publiskam. Bet māksla bez vērotāja ir kā embrijs, tā realizējas tikai mijiedarbībā. Jo pie lielāka cilvēku skaita māksla nonāk, jo pilnasinīgāk funkcionē.

Skatoties tavu izstāžu sarakstu, nevar sūdzēties.

Vienmēr jau gribas vairāk.

Tev ir maizes darbs, kas uzliek rāmjus?

Maizes darbs ir pasūtījumi, kas ir diezgan riskanti, nestabili, bet toties ir izvēles brīvība. Cenšos paņemt tik, lai būtu iztikas minimums un pārējā laikā varētu darīt radošas lietas.

Kā ar tevis pieminēto bitovuhu? Tu dali dzīves telpu ar draudzeni.

Abi esam radoši cilvēki, bitovuhā iestrēgstam minimāli. Draudzene vairāk ņemas ar akadēmijas uzdevumiem (vizuālā komunikācija), bet tas ir radošāk nekā darbs reklāmā, jo reklāmā jātēmē uz konkrētu auditoriju. Sadzīvi atvieglo tas, ka tu, mazgājot traukus, domā par darbu. Man galvenais radošais darbs notiek galvā, realizācija notiek pēc tam.

Ko vēl tev patīk darīt?

Muzicēt. Man bija pirmā un, lielos vilcienos runājot, vienīgā gotiskā roka grupa Latvijā - sen, divtūkstošo sākumā. Man tā klišeja ir pielipusi, bet pašam bija aktuāli un interesanti tad, kad par tādu virzienu neviens vēl nezināja. Tāds dekadentiskais roks. Kad tas pārtapa modīgā, trendīgā lietā, interese uzreiz pazuda. Cilvēki visu tik viegli nobanalizē, ka... Ai!  

Ko pats saki par Rotko?

Šamanis! Principā viss ir ļoti labi. Nevar teikt, ka viņu līdz galam izprotu, bet tā ir ļoti... noslēpumaina, hermētiska, iekšēji noslēgta māksla. Vajag ļoti dziļi rakties, meditēt, lai izprastu. Rotko, kā jau laikmetīgā māksla vispār, ir kontekstuāls mākslinieks. Darbi jāskata, pirmkārt, kontekstā ar viņa personību, otrkārt, ar to, kā viņš pats interpretē, kas ir māksla, treškārt, ar to, ko viņš dara.

Ar ko tu augi? Ar Džeku Londonu?

Netālu no Londona ir tāds Remarks. Starp citu, Londons ir tipisks modernists, viens no tipiskākajiem pārcilvēka idejas fanātiem. Kuram, starp citu, šajā ziņā drusciņ iznāca izgāzties. Remarks mani ir ļoti ietekmējis bērnībā. Vēl agrākā bērnībā - Hanss Kristians Andersens, un šī ietekme joprojām ir stipri jūtama manos darbos. Viņš ir neizsmeļams un, protams, nepavisam nav bērnu rakstnieks.

Kas tevi piesaista tagad?

Tie atkal būs rakstnieki, visi - dažādi. Piemēram, man patīk vēlīnie Strugacki, bet nepatīk agrīnie. Patiesībā tas, ka tagad daudzi jaunieši nezina krievu valodu, viņiem ļoti, ļoti apcērp spārnus, jo krieviski ir daudz nopietnas literatūras, kuras nav angliski. No Strugackiem pirmais, kas nāk prātā, ir Град обреченный. Par to, ka jebkura sistēma kādam brauc pa kauliem. Staņislavs Lems. Peļevins, Sorokins...

Tev viņi vēl nav apnikuši?

Ir, tagad ir! Vēl - Nabokova Lolita. Bāc, visu laiku nāk krievu autori! Par rietumu autoriem jāpadomā...

Latviešu?

Rainis mums tāds vispamatīgākais - laikam gudrākais un fundamentālākais latviešu literāts. Es gan nevarētu teikt, ka viņš man... Mani izbrīna Edvarda Virzas Biķeris (pirmais erotiskās dzejas krājums un simbolisma  paraugs latviešu literatūrā – aut. piez.) - no estētiskā viedokļa baigā konfekte. Tajos laikos viens ņēmis un uzrakstījis tādu dekadentisku dzeju! To nosauca par pornogrāfiju. Tad Virza uzrakstīja Straumēnus, un mums joprojām ir tikai Straumēni.Neviens nezina, ka viņš rakstījis arī kaut ko citu.

Kas ir tavi iedvesmotāji, autoritātes mākslā?

Mans lielākais iedvesmotājs - un tas ir acīmredzami, jo es viņu bieži citēju (dzīvojot postmodernismā, tas ir neizbēgami) – ir Gustavs Klimts. Noteikti Rembrants. No laikmetīgajiem... Ir daudz lielisku mākslinieku, bet nosaukt vienu grūti.  

No latviešu māksliniekiem tavās acīs kāds ir atradis žēlastību?

Blumbergs. Djomins. Kas vēl? Nē, Latvijā ir interesanti mākslinieki. Kā intelektuāla un interesanta personība prātā nāk mans pasniedzējs Ojārs Pētersons.

Kas vēl tev šķiet intelektuālas un interesantas personības?

Mums bija fantastiska personība, kura recenzijas bija bauda lasīt – Normunds Naumanis. Nevienu līdzvērtīgu neesmu manījis, varbūt pietiekami nesekoju līdzi. Pietrūkst mums tāda.

Teātris, kino tevi iespaido?

O, protams, īpaši kino! Manuprāt, mūsdienās ir divi ģēniji – Fon Trīrs un Deivids Linčs. Teātrī vienmēr skumdina tas, ka tas netiek nofilmēts un, ja arī tiks nofilmēts, nebūs vairs tas; tas ir gaistoši. Opera nav mans ikdienas pasākums - būšu banāls un nosaukšu Verdi, lai gan vietām viņš manai gaumei ir pārāk pompozs. No Pučīni - Manona Lesko. Mūzikā Šopēns, Alegri, šis tas no Šūmaņa, Mocarta Lakrimosa – mūzikas visaugstākā virsotne.

Kas vēl ārpus mākslas?

Es nodarbojos tieši ar to, kas mani reāli aizrauj – līdz galam. Vajadzētu taču arī kaut ko cilvēcisku... Jāpadomā.

Tev ir vajadzīga speciāla vide?

Man nepatīk lielas telpas. Man vajag stāvlampu, nevis galda vai lustru. Tad ir omulīgāk, mājīgāk un uzreiz ir tā sajūta, ka aiz loga var būt vētra, bet tu esi savā siltajā personīgajā telpā un tā gaisma itin kā sakoncentrē tādu... iekšējo tevi. Protams, vajadzīgs viss nepieciešamais radošajai darbībai un gulta. Agrāk man vajadzēja milzīgu gultu, kad mainīju dzīvesvietu, izrādījās - tīri labi var iztikt ar mazāku.

Vai tev ir savs formulējums mīlestībai?

Mīlestības mēdz būt dažādas. Romantiskā mīlestība ir viena lieta... Daudz vieglāk būtu runāt par to, kas ir attiecības. Bet paņemt mīlestību, mēģināt to kaut kā sadalīt, atrast kādu pieturas punktu fizioloģijā, citu – psiholoģijā, vēl kaut kur... Pazūd visa burvība. Cita lieta, ka ir vesela kaudze ar neirotiskām mīlestībām – apsēstībām un citām neveselīgām izpausmēm.

Tev ir pieredze?

Jā, man ir pieredze.

Tu kādu vajāji?

Es ne! Tur pat nebija runas par vajāšanu, drīzāk tā mīlestība bija pārāk iestrēgusi kaut kādā egocentrismā, privātīpašieciskumā. Laikam jau kaislība bez privātīpašnieciskuma nevar pastāvēt, bet cilvēkam ir dota galva, lai saprastu, ka vajag pievaldīties. Emocijas ir emocijas, bet tās var visu sagraut.

Vai tu spēj nospraust robežas, ja tev un tavai radošajai darbībai kāds vai kaut kas sāk traucēt?

Laikam nereti esmu par daudz pieklājīgs, ar eksistenciālo brīvību man ir, kā ir, tālab tas man ir ļoti aktuāli. Neesmu bezpalīdzīgs, bet vajadzētu piestrādāt pie lielākas noteiktības, izlēmības. No otras puses, tas ir prakses jautājums; no plašākas sabiedrības es izvairos. Izvēlos tādu apkārtējo loku, kur tamlīdzīgas problēmas faktiski ir izslēgtas. Jebkurā gadījumā, šajā ziņā ne vienmēr esmu pietiekami ciets.

Šajā kontekstā runājot par mīlestību, viens no galvenajiem nosacījumiem – lai abi skatās vienā virzienā. Jā, banalitāte, bet bez tā nekur. Ja sākumā kādam šķiet – es viņu izmainīšu... Nekā tamlīdzīga nebūs, jāspēj otru pieņemt.

Neirotiskā mīlestība nozīmē otra zaudēšanu vai vientulību. Ja otrs pakārtojas, viņš kā personība pazūd. Vēl viens svarīgs moments – vai cilvēks, ar kuru esi kopā, ir spējīgs uz pašizaugsmi, nav iestrēdzis. Bet - любовь зла! Gudri runāt jau mēs visi mākam.

Kas kopdzīvē ir pilnīgi nepieņemami?

Ja otrs velk segu uz savu pusi... Tas ir pirmais, kas ienāk prātā.

Droši vien tavs veselības stāvoklis ir veicinājis dažādas pārdomas.

Galu galā - tā ir mana realitāte, citu es nezinu. Cita realitāte attiecībā uz mani ir transcendenta. Domāju, kā interesanti uz to atbildēt, bet vispār jau nekā interesanta tur nav. Tas gan ir kas cits, bet atcerējos, ar ko man patīk Nabokova Lolita. Humberts apzinās savu kroplību, un caur šo vainas maltuvi viss iziet ļoti patiesi, veidojot dziļumu. Bet tas otrs, sportiskais un pašapmierinātais Kviltijs, ar kuru aizlaižas Lolita, - patiešām ir morāls kroplis, jo savu kroplību pat neapzinās. Tomēr ar mūsu nepilnvērtību nav gluži tā, kā traktē Dostojevskis, proti, pieņēmumā kamēr neesi nonācis līdz pašai apakšai, tu nevari kļūt svēts, manuprāt, ir zināms lētums. Domāju, ir daudz dažādu ceļu. Protams, moku rats tevi lielā mērā pilnveido.

Vai lasi arī ziņas, lai būtu lietas kursā, ap ko ņemas pasaule? Piemēram, Kardašjanas dibens.

Interesējos, bet cenšos uz to skatīties ar intelektuālu distance, caur sava ziloņkaula torņa prizmu – kā uz materiālu daiļradei. Ikdienā jau nākas ar to sadurties, bet tas var tikai aizkaitināt. Saprotu, ka tā ir drausmīga muļķība, bet Vērpējus izdomāju (lai gan vērpējiem pašiem ar to nav nekāda sakara), lai kaut kā attaisnotu visu to idiotismu, kas notiek – ka, lūk, pie visa tā stulbuma vainīga ir kaut kāda sazvērestība... Nē, tā nav! Nenovelsim no slimas galvas uz veselo. Sazvērestība – tas būtu pārāk sarežģīti. Turklāt tā ir paranoidāla domāšana. Bet man tiešām ir mīkla, kāpēc visa iekārta sistemātiski strādā pie tā, lai visus padarītu par kropļiem? Visa šī konjunktūra, globālisti, kreisie... Bet var jau būt, ka viss notiek dabiski. Pēdējā laikā sāku domāt – varbūt tiešām, kā teica DNS struktūras atklājējs Nobela laureāts Džeimss Votsons, cilvēki ir tik fundamentāli ģenētiski determinēti, ka gribot negribot nespēj kritiski paskatīties uz to, ar ko paši nodarbojas.

Vai paši domā, ka skatās kritiski, un tas, ko viņi redz, viņus apmierina.

Par to arī ir runa! Viss ir likumsakarīgi un pat banāli – masu kultūra pati sevi apēd. Man ir tāda glezna.

Ar Pikačū?

Jā, bet es biju maziņš, kad to taisīju.

Vai tev, ņemot vērā eventuālo pašizaugsmi, ir sapnis, kurp gribi aizaugt?

Gribu ieņemt vietu rietumu mākslas plauktā, tomēr ne pārāk daudz daru, lai to panāktu.

Par laimi, dzīvojam interneta laikmetā – grupa Cradle Of Filth, kura tevi izvēlējās par mākslinieku diska vāciņam, tevi taču atrada. Turklāt pēc tam pasūtīja arī klipu.

Jā, šoreiz, kad tuvojās jauna diska ieraksta laiks, viss vizuālais materiāls – videoklips, grupas bildes, diska vāks ar visu bukletu (gan šim, gan iepriekšējam albumam iekšā ir ilustrācijas, iepriekšējam deviņas, jaunajam septiņas, kā arī sešas mākslinieciskas grupas bildes, izpildītas tādā pašā līmenī kā vāks) tika uzticēts man. Savācāmies vairāk nekā sešdesmit cilvēku. Saaicināju nopietnus profesionāļus, piemēram, operatoru Ivo Skrastiņu. Galvenajās lomās – Dailes teātra aktieris Kaspars Zāle un modele Laura Daina Upeniece. Maksimāli taupot uz sevi, strādājām rezultātam - lai uztaisītu baigo kino. Lielākā daļa iesaistīto cilvēku jaunībā vai bērnībā bijuši grupas piekritēji. Interesanti, ka arī man savulaik viņi bija mīļākā grupa. Visi grupas dalībnieki atbrauca katrs no savas pasaules malas – gan no ASV, gan Anglijas, gan Kanādas.

Klients palika apmierināts?

Klients redzēja pusfabrikātus un bija pilnīgā starā (smejas). Tas viss bija veltīts viktoriānismam, un, lai to dabūtu gatavu, strādāja vairāki departamenti. Tik liels projekts man nekad mūžā nav bijis. Bija gan ļoti liela spriedze, pusgada laikā - grāmatas atklāšana, videoklips, turklāt jāsagatavo viss izstādei Rotko centrā.

Bail bija?

Bija, bija! Sākumā. Bet jau otrajā, trešajā dienā pārgāja. Tā ir sirreāla sajūta - piedzīvot, ka tas, ko esi attēlojis bildē, tiek reāli uzburts telpā un tur iekšā var staigāt... Ļoti iespaidīgi!

Pietrūkst kaut kā piezemēta... Puikas parastā izgājienu tev nav?

Starp citu, tas, kā Visuma vērpējos puisis sita meitenei kanti, ir diezgan autobiogrāfiski. (smejas) Aptuveni tādus brīnumus es arī stāstīju. Puikas izgājieni… Šogad, piemēram, mums bija autonomais Līgo - ķerra, kurā samesta malka un aizdegts ugunskurs. Stum, kur gribi – piebrauc vienai kompānijai, otrai... Ideja katrā ziņā laba, puslīdz arī izdevās.

Galgalā – kam vajadzīgi hobiji, ja visu var pakārtot mākslas kontekstam? Man pie Jāņa Taurena konceptuālismā bija devītnieks. Darbs radās tā – domāju, kā izklaidēt draudzeni un uztaisīju afišu ar bildi no animācijas filmas Brēmenes muzikanti ar uzrakstu - Esmu tāds, kāds es esmu un nekaunos par to. Un Tu? „Mudaku Sanāksme” tādā un tādā datumā pie Brēmenes muzikantu statujas. Izlīmējām to pa visu centru – nesankcionēti! –, un pie Brēmenes muzikantiem precīzi tajā laikā no vairākām pusēm sanāca krietni daudz cilvēku. Es to nofotografēju (var jau teikt, ka tas ir safabricēts, bet tiešām nebija). Vairākiem rokā bija kaut kādi papīri, izskatījās bezmaz vai pēc mītiņa. Gan draudzeni izklaidēju, gan pats izklaidējos, gan saņēmu deviņi konceptuālismā. Laikmetīgajā mākslā jau vispār galvenais ir atrast kontekstu – vari stāvēt kaut uz galvas, tikai jāpaskaidro, kāpēc tā ir māksla.

Vai reizēm neiznāk tikai blīkšķis bez seguma?

Mums ir sanācis piedzimt norieta laikmetā. No vienas puses, ir interesanti spēlēties ar visādām lauskām, taisot no pagātnes kaut kādus brīnumiņus. Bet, manuprāt, tas viss paliks vēsturē līdzīgi Romas impērijas norietam.

Es runāju mazliet par kaut ko citu – katrs, kam ienāk prātā, lepni nodēvē sevi par multimākslinieku un pretenciozu neko uzdod par kaut ko.

Tā ir pārsvarā! Vērojot pašreizējās tendences, manuprāt, degradācija ir acīmredzama. Protams, snobu vidē mani momentāli nosauks par provinciālu. Bet patiesībā īstais provincialisms runā pats par sevi – to es garatēju. Cita lieta – ir sanācis, ka kultūras vidē šis marginālisms ir pie stūres. No vienas puses, mākslai ir tiesības uz brīvību - tā ir pēdējā platforma, kur ir vārda brīvība, un tas ir nepieciešams. No otras, sekas ir tādas, ka visi, kam nav slinkums, uzdod par mākslu visu, ko nav slinkums. Galvenais - reizēm ir problemātiski izprast, kur ir mistifikācija, un kur ir kaut kāds grauds. Pieņemsim, tam, ko bija uztaisījis Pjotrs Pavļenskis ar degošajām Lubjankas durvīm un sevi Sarkanajā laukumā ar pie bruģa pienaglotiem sēkliniekiem. Nu, tur ir pamatīgs konteksts.

Vispār visa informatīvā telpa ir tik piesārņota, ka, ja kāds vēl domā, ka viņu atzīs kaut kad pēc nāves… Nu, nebūs tā! Ir tāda milzu gūzma, no kuras neko nevarēs atlasīt. Tā ir veiksmes spēlē ar pārāk mazu procentu. Turklāt viss tagad momentā tiek utilizēts. Lai nebūtu tādas pārblīvētības, it kā būtu vajadzīgs cenzors. Bet, ja ir cenzors, tā vairs nav brīvība…

Cik viegli tev ir atrast līdzīga atvēziena domubiedrus?

Nav tā, ka es baigi meklētu, bet pāris man ir. Ļoti labs draugs ir Ieva Melgalve. Lai gan dažos jautājumos mums ir atšķirīgi uzskati, tas netraucē, jo viņa ir ļoti interesants, gudrs cilvēks. Bieži konktaktējos ar lielisku draugu, Knutifikācijas autoru Ivaru Tontegodi, apmaināmies ar interesantiem informācijas avotiem.

Tu varētu draudzēties ar galdnieku, kurš tev patiktu kā personība, bet nebūtu lasījis Strugackus?

Jjjjā... Tikai, jo tu vairāk zini, jo vairāk izredžu, ka nesadarīsi muļķības. Jo mazāk zini, jo vieglāk ar tevi var manipulēt.

Gan jau būsi pamanījis, ka ir cilvēki, kuri lasa visai maz, bet tāpat visu zina, un otrādi – izlasījuši visu uz pasaules, bet tas viņiem nav palīdzējis ne par matu.

Jā, protams! Nesen to izjutu ļoti asi – ka tu vari būt izlasījis nezin cik grāmatu, bet ... Svarīgākais nav erudīcija, bet procesors.